Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Grāmatas - “Ledus un uguns dziesma”

Vīrietis ar gariem matiem kažokādas apģērbā sēž zem sena balta koka ar izgrebtu seju, domīgi aplūkojot zobenu. Apkārt viņam daudz nokritušu koši sarkanu lapu.

Izlasīju te Džordža Mārtina "Ledus un uguns dziesmu” pēc avva ieteikuma. Tā ir slavena fantāzijas sērija no slavena fantāzijas rakstnieka.

Kas patika: sižets episks, valoda bagāta, detaļu daudz, mistikas nedaudz.

Kas nepatika. Pārāk daudz kreiso vārdu rakstnieks uzskaita, kuri lasītājam nav obligāti jāzina. Dažreiz arī ne īpaši svarīgu notikumu ir pavairāk, tādēļ uztvert to ir grūti. Kaut kādu iemeslu dēļ sižeta samezglojumi nemaz nešķiet tik viltīgi: it kā jau to ir daudz, tāpat kā darbojošos personu, bet tie neizraisa līdzjūtību. Varbūt tāpēc, ka galvenās sižeta līnijas attīstās briesmīgi lēni. Piedevām pozitīvie varoņi ir pamatīgi apmiruši, bet negatīvie, tieši otrādi, vairojas. Tas gan ir, atskaitot pēdējo grāmatu, kur viņiem tomēr labpatikās nedaudz paretināt savas rindas, lai arī pašu rokām.

Meitene kapucē ar kažokādas apmali ceļ sniega pili ziemas mežā siltas gaismas staros. Fonā starp apsnigušajiem kokiem redzams zirgs un guļoša cilvēka figūra zem krītoša sniega.

Vēl kaut kā maz ir fantastiskā, bet, kad tas ir, tas ne īpaši labi iepinas pārējā sižetā. Piemēram, vienā vietā burve kaut kā pārāk viegli attālināti nogalina veselus trīs cilvēkus reizē: ja tas ir tik vienkārši, kāpēc pirms un pēc tam mēs tādu efektīvu menedžmentu neredzam? Es protams saprotu, ka bezjēdzīgu pūķu, maģijas un močīšanās  pārpilnība var  tieši viegli sabojāt fantāziju, kas parasti arī notiek. Es gan vispār fantāziju nemīlu, jo maģija tur parasti ir uzbūvēta caur mistiku, bet, ja reiz atšķaidi bruņiniekus, zobenus un lokus ar maģiju, uztaisi to interesantāku, vai.

Bet vislielākā nepatikšana ir šāda: sērijā jau ir 7 sējumi, plānoti 11. Autors astoto daļu raksta jau kopš 2005. gada. Pēdējos trīs gadus baro ar solījumiem tā, ka maz neliekas, bet tomēr šogad droši vien iznāks. Taču viņam vēl divi sējumi jāraksta, bet mums – jāgaida!

Petyr-Baelish-a-song-of-ice-and-fire-3420580-744-563

No otras puses, nav jau tā tomēr tik kruta grāmata, lai nīktu ārā no nepacietības, kā es to daru Nīla Stīvensona Baroka cikla gadījumā. Diemžēl kopš es slimoju, esmu pārstājis lasīt System Of The World angliski – te ir vajadzīga svaiga galva, bet bez baseina un sporta zāles man tās pastāvīgi nav.

Rezumē: grāmata nav slikta, lasīt var, pat ja neesat īpašs fantāzijas cienītājs. Ka tik pacietības pietiktu tūkstošiem darbojošos personu un 11 sējumiem.

P.S. Skaidra lieta, ka viskrutākais tēls – Tīrions.